EVIJA VĒBERE un IVARS ARUTJUNJANS spēlē eksperimentālu deju mūziku, sakausējot modulāro sintezatoru kosmisko skaņu pasauli ar akustisko bungu ritmiem. Performance tiek balstīta improvizācijā, ļaujoties nezināmajam un mirkļa impulsam. Lai gan improvizēta, tomēr mūzika ir kompozicionāla, apvienojot futūristiski abstraktu pieeju ar klasiskām vērtībām: formu, melodiskumu un dejiskumu.
Abu mūziķu instrumentālās prasmes un muzikālā valoda ir izkopta daudzu gadu garumā, strādājot starptautiskos, dažādu mūzikas žanru projektos. Laikam ejot, abus mūziķus ir vienojušas līdzīgas intereses un pāri visam - draudzība, kura atļauj brīvi doties krāšņos, bezrobežu skaņu piedzīvojumos.
ERICA SYNTHS ir inženieru un
mūziķu komanda, kas piedāvā oriģinālus sintezatorus un citu mūzikas tehniku. Miks
Magone šo projektu raksturo šādi:
“Arēna Istabā uz festivāla laiku mājo Mašīna – Daugavas
viņā krastā Erica Synths laboratorijā tapis modulārais sintezators. Tas
sevi rada un cītīgi vēro skaņās, ļaujot ikvienam garāmgājējam nostāties tam
līdzās un uz brīdi pārdomāt savas, cilvēka, attiecības ar mašīnu un spēku
samērus. Šī, šķiet, jau mūžīgā man VS machine apcere iedvesmota no
savulaik pandēmijā realizētās instalācijas Kad progress kļūst par dievu,
cilvēks mirst kā vergs. Tolaik veidot telpu, tās scenogrāfiju un
garāmgājējiem iespējamo interakciju iedvesmoja angļu rakstnieka un filosofa
Oldesa Hakslija (Aldous Huxley) pazīstamais antiutopiskais romāns Brīnišķīgā
jaunā pasaule. Darbs, kas aizvadītā gadsimta trīsdesmitajos gados gluži
pravietiski atainoja cilvēces attīstības ceļu un nākotnes cilvēku ķīlnieku paša
radītajā pasaulē, kur ļauties progresa dievam, mirt kā vergam vai aiziet
kā brīvam Mežonim.
Ir ērti paļauties uz to, ka iepriekš personīgus un gluži
intīmus lēmumus var uzticēt paveikt citam. Jo ērtāk, ja to paveic pūlis bez
izšķiramām sejām, mašīnām vai algoritmiem. Un patīkami kļūst arī tajā brīdī,
kad šo paļaušanos, pirmajā brīdī jaunu, neierastu, pie noteikta atkārtojuma
skaita tu pieņem par īstu, par patiesu risinājumu. Gluži nemanot iestājas jaunā
normālība. Kā esam pārliecinājušies, tā var ieilgt, turpināties bez gala.
Pieņemtā viņa attālinātība, parafrāzējot Hakslija viņa fordību,
ir ieaijājusi mūs, mežoņus, miegā, kurā tikmēr Mašīnām sevi radīt pašām ir...
Jauni normāli.”